Jā, tāds bija viņu likums, viņu kredo, viņu neticīgajā dzīvē. Tajā dievināja, skrēja ar pieri sienā, raudāja, dejoja augu naktī, un viss aizdegās švirkstēdams. Viss.
skaistākie svētki no rīta ir aizmirsti.
nu pa kuru taku tad skriet?
nezinu
vai būtu jāsāk blogot par vegānismu, bet ir tik ārprātīgi daudz ko teikt un gribētos lai citi iedomājās. Jo kādreiz arī es ēdu visu pēc kārtas, līdz kāds man neatvēra acis.